LC galerija
Pieslēgties
Latviešu
English
Latviešu
Русский
Deutsch
Sākums
Events
2005
velotuja
Brauciens no Tūjas līdz Salacgrīvai pa Vidzemes jūrmalas krastu. Kopā aptuveni 25-30 km, pārsvarā pa zames ceļiem un dažviet pa taciņām, taču kopējā grūtību pakāpe nav augsta. Ceļu var saīsināt sākot braucienu tieši no Tūjas ciemata un iespējams braucienu beigt pie Vitrupes, kur ceļš iznāk ārā uz šosejas. Ir dažas vietas, kur riteņi īsu gabalu jānes vai jāstumj, tacu nekas pārmērīgi ekstrēms.
Plāns bija izbraukt to svētdienas rīta pusē, tādēl izbraucam no rīgas jau 7 no rīta. Saule spīd mežonīgi (vismaz pēc Latvijas drēgnā pavasara). No rīta tukšajās saulainajās pilsētas ielās tiiiik romantiski ... Jebkurā gadījumā cauri centram tiekam vienā mirklī un pēc brīža jau braucam caur Saulkrastiem.
Pirmā pietura plānota Carnikavā ceļmalas krodziņā - rīta kafijai, taču izrādās tas strādā tikai no 10 iem. Tiešām - kurš gan varētu gribēt dzert kafiju svetdien 8os no rīta! Toties vieta krodzinam vienreizēja - tiesi pie Gaujas. Vinu bridi papriecājamies un laižam tālāk.
Toties Saulkrastu kafejnica vaļā - skats nav tik romantisks, taču kafija labu labā. Firmas ēdiens esot rudzu maizes pīrādziņi - tadi tiešam nebija ēsti.
Organizējam visu vienreizēji 'gudri'. Izkrāmējam velo vienas trases galā - tad aizbraucam abas mašinas un trases beigām un atstājam pie 'Vējavām' vienu mašīnu atpakaļceļam. Un tad laižam ar otru atpakaļ uz trases sākumu. Man jau likās nāvigi gudrs ploāns, bet patentu mums laikam gan uz to nedotu ...
Laiks ir pilnīgi perfekts - visur viss zied, saule spīd un zaļums tāds, ka acīs griežas. Sajūta nereāla ...
Tūjas bijušī ķieģeļu fabrika - palikušas tikai tukšas sienas, bet skurstenis vien ir ko vērts :-)
Tūjas ciematā dažas no jaunajām mājiņam itr ļoti gaumīgas.
Ceļs lielisks - ik pa brīdim pat asfaltēts, pa brīdim grants, taču mašīnu ļoti maz.
Pec brīža jau esam Tūjai cauri un sākas Vidzemes jūrmalas rezervāts
Ceļs iet gandrīz pa pašu jūras malu - akmeņi redzami tikai vietām.
Visur zied pienenes, skats visapkārt kā pasakā.
Nu vai nav pasaka?
Jaskatās uzmanīgāk - varbūt kaut kur kāds vienradzis ganās, nu vai vismaz nāra ...
Daudz vēl arvien ir saglabājušās vecās zemnieku mājas tiešu jūras krastā. Pārscarā šķiet saimnieki nomainījušies, taču neviens nav steidzis uzcelt jaunmodīgas pilis to vietā. Varbūt latvieši ir prātīgāki, nekā varētu domāt pēc jaunās Jūrmalas apbūves?
Ceļs drusku smilšains, taču izbraukt nav pārāk grūti
Ceļs iet gar pašu jūru
Un pat labiekārtotas apstāšanās vietas
Un tā visu laiku - laikam esmu bijis pilsētā pārāk ilgi - viss liekas tiiik skaists
Nuja - bez tā jau nevar
Izeja uz jūru neesot, bet jūru var redzēt - laikam izeja gan ir bet tikai dažiem ...
Nu ja - ta jau tam bija jābeidzas - ceļs kas iet gar jūru vienā brīdi kļūst 'pilnīgi privāts'. Izveršam diskusiju, protams - cik pareizi tas ir. Pēc brīža jau ir kopējs lēmums - mašinām šeit tiešam nevajadzētu ļaut braukt, taču uz velosipēdistiem un gājējiem tas noteikti neattiecas. Un tiešam apraucot šlagbaumu pēc brīža jau dodamies tālāk. Isti glīti gan pret tūristiem tas nav - izskatās šausminoši - nedomāju, ka šādi vajadzētu biedēt tos tūristus, kas dodas gar jūras krastu pa vienīgo šeit esošo ceļu ...
Jūras krasts kļūst aizvien akmeņaināks
Mazas upītes ik pa brīdim izlauž ceļu uz jūru
Juris kā parasti fotografē un izradās baigās nevienā fotogrāfijā tā arī nav iekļuvis ...
Ķurmraga bāka. Pēc Jura vārdiem kādus 10 gadus atpakāl tā bijuši uz stāvkrasta. Tagad tā atrodas kādus 30 metrus jūrā. Nezinu kā Jums bet man rodas pardomas par 2 lietām - globālo sasilšanu un jūras līmeņa ceļsanos un zemes iepirkšanas lietderību jūras krastā, he, he ... Kaut gan varbut tas arī ir cool - var saviem draugiem stāstīt - redziet - šis otrais sēklis jūrā istenībā ir mans īpašums :-)
Akmeņi, akmeņi, akmeņi. Sī pludmales daļa ir grūti aizsniedzama, tadēl liela daļa latviešu pat šo jūrmalas daļu nav redzējusi. Kopumā iespaidīgi skati
Nemaz nezināju ka šeit ir arī smilšakmens sienas. Pēc nesenās vētras atsegumi ir daudz skaistāki - nav vēl paspējušas nobrukt smiltis
Jūras vētras postījumi vēl arvien ir redzami. Dažviet ceļš ir nogruvis pilnībā. Daudzviet vēl arvien ir nenovākti nolauzti koki un jūras izskalojumi.
Ceļs pa brīdim kļūst lidzigs vairāk taciņām taču izbraucams ir samērā viegli - vismaz nav smilšu .
Uz priekšu iet pavisam raiti - tikai ik pa brīdim elpa aizraujas no jauna skaista skata - un tas, protams, jāizstāsta tuvākajam līdzbraucējam it kā tas pats to neredzētu ... Tā ka nevarētu teikt, ka raiti iet uz priekšu ...
Jā - ko nu?
Ceļs beidzas ar krauju - gandrīz kā 007 filmās ... Īstenībā te atkal vainīga rudens vētra. Ceļs praktiski vietām vienkārsi pazudis.
Virsējais smilšu slānis noskalots apakšējais māla slānis palicis veidojot savādas platformas un veidojumus.
Te nu bija apmulsis arī Juris. Asnātes ērgļa acs pamanīja kā viņs teica 'spalvainu akmeni jūrā'. Tieši tā - Bebrs jūrā. Juris šupo galvu un saka, ka tam laikam neesot kaut kas kārtībā ar galvu - bebriem starp jūras akmeņiem tā īsti neesot ko darīt. Nezinu, nezinu - galu galā mēs arī pilnīgi bezmērķigi minamies gar krastu un bebrs droši vien to pašu domā par mums.
Nu - tads varētu būt skats bebram uz mums un uz bāku ..
Bez binokļa mēs, protams ceļa nedodamies. Un tas ir perfekts rīks lai ieraudzītu ienirušu bebru. Nu varbut ne pavisam perfekts... Bet ja ilgi skatītos? Juris gan atvēsina mūsu entuziasmu - bebrs varot būt zem ūdens arī diezgan ilgi. Nu tad neko.
Nu labi tagad cēls vairs ir tikai nosacīts, taču tas jau mūs neapturēs ...
Un ka tad - pēc mirkļa jau ir taciņa
Un kā parasti, tieši gar jūras malu. Sākam tā pierast, ka ja nav katrus 100 metrus jauns aizraujošs skats, gandrīz apvainojamies.
Vēl daži ceļa vētras nogazti koki
Jūra atkal drusku svādāka
Un nelielas upītes forsēšana - bet tas jau tuikai lai izlocītu kājas un nodarbinātu citas muskuļu grupas. Izskatās gan ka es šo upī šķersoju tautas deju solī- bet tā točno nebija. Kaut gan kamera jau nemelo ... Hmm varbūt es tā vienmēr staigāju?
Sākas atkal smilšakmens atsegumi
Un pat iekārtota vieta, kur nokāpt pie jūras cilvēkiem ar mazāku dūšu .
Šis tiltiņš arī bija interesants - nobrauciens no kalniņa, tad pagrieziens par 90 gradiem un nepilnu metrs plats tiltiņš. Un protams skatītāju, gatavi skaļi apjūsmot katru skaistu kritienu no tiltiņa apakšē jautri čalojošā upītē.
Par sarūgtinājumu visiem ceļu turpinam sausi
Atpūtas vieta iekārtota uz goda
Akmeņainās jūrmalas liegums - pareizi ir - te ir tik skaisti, ka aizliegt vajadzētu visu, izņemot braukšanu ar velapēdiem, protams
Arī mēs atvelkam elpu un apēdam pa Saulkrastu rudzu maizes pīrādziņam
Da˛i velosipēdisti izvēlas jūras krastu braucienam, bet akmeņi noteikti nepalīdz to veikt...
Purenes zied katras upītes krastos.
Šeit vētras postījumi ir vislielākie. No ceļa nav palicis ne miņas.
Bet pabraukt var tik un tā. Vismaz riktīgi apgūsti velo atrumu pārslēgu lietošanu.
Tagad jau jūras malā ir vienos akmeņos. Un kā parsti nogruvumi ...
Vētras vizītkartes
Šlagbaumi gan ir mulsinoši. Es saprotu, ka mašinām šeit nevajadzētu braukt, bet ārzemju tūrists te nebrauktu arī ar velo. Bet cita ceļa nav. Kaut kas šajā sistēmā gan nav pareizi ...
Lāņu muiža.
Kādreiz te esot bijusi skola, taču tagad tā ir pārdota un šeit būsost viesu nams un restorāns. Nezinu vai uz labu - cerēsim...
Un klāt jau arī kempings 'Vējavas', kur esam atsājuši otru mašīnu, pirts zāle.
Kempinga 'Vējavas' māja.
'Vējavu' pirts un zāle.
'Vējavu' dīķis ar zelta ālantiem.
Pēc lielās vētras jūra 'sasviedusi' meža malu (apm150m attālumā no Jūras) pilnu ar zālēm.
.. arī stāvlaukums kempingam bijis pilnīgi no jauna jāveido - jūra visu nopostījusi vētrā.